Šorīt, ejot uz bērnudārzu, mana meita poētiski filosofēja: “Pa dienu sniegs kūst, bet vakarā atkal sasalst, pārvēršoties kraukšķīgās mežģīnēs, pa kurām tagad skrienam.” Ieskatos kalendārā un priecājos – jau tūliņ marta vidus! Varēs mest pie malas tuntulēšanos un ārā runājot pa telefonu, nesals rokas. Bet nenovēršami tuvojas beigām arī akadēmiskie termiņi. Es to vēl nesauktu par paniku, taču pāris naktis pamodos ap 4 un stundām nespēju no jauna iemigt, domājot par nepadarītajām akadēmijas lietām. Es nezinu – kā izskaust muļķīgo paradumu svarīgas lietas atlikt uz pēdējo brīdi? Kopā ar darba vadītāju šodien liekam paveicamo uzdevumu plāniņu, tāpēc līdz nedēļas beigām jānokārto mazās “astītes”, starp kurām aizķērušies arī pāris mākslas vēstures referāti. 20. gadsimsts, sirreālisms, kur, protams, galvenajā lomā spānis Salvadors Dalī – optisko ilūziju un priekšmetisko formu paradoksu konstruēšanas meistars.
1929. gadā Salvadors Dalī kopā ar draugu, spāņu režisoru Luisu Bunjuelu uzņēma melnbaltu mēmo sirreālisma filmu Un Chien Andalou jeb Andalūzijas suns. Tai nav loģiskas sižetiskās līnijas, bet tiek imitēta apziņas plūsma un reālais saplūst ar neiespējamo. Iespaidīga ir sākuma aina ar bārdas nazi, varu derēt, ka zosāda uzmetas arī cilvēkiem ar stipriem nerviem! Andalūzijas suns kļuva par sava laika un modernisma kino ikonu. Pie mūsdienu filmu tempa pieradušiem skatītājiem pagajušā gadsimta sākuma darbi var šķist garlaicīgi un monotoni, bet manuprāt, ka šai filmai notikumu temps ir gana spraigs, lai varētu noturēt uzmanību arī cilvēki, kas kinematogrāfa vēsturē orientējas ne pārāk labi .
Dalī darbu hronologija TE.
punktiņa 