Aizvadītā nedēļas nogale paliks atmiņā noskaņās līdzīga Deivida Linča filmām – pilna neracionālu skumju, samocītu attiecību peripetiju, noguruma, krāsainu un skaļu sapņu… Norakstīsim to uz pilnmēnesi un atviegloti nopūtisimies, ka, paldies Dievam, pirmdiena klāt! 🙂
Astrologi noteikti zina, ka cilvēku dvēseles stāvokļus un likteņu pavērsienus ietekmē daudz un dažādas planētas, taču visvairāk maģisku sajūtu un leģendu saistās tieši ar mēnesi. Maskavā dzīvojošais mākslinieks Leonīds Tiškovs jau vairākus gadus aizrāvies ar projektu Private Moon – dažādās pasaules malās viņš veido gaismas instalācijas, kuru galvenais objekts ir liels, cilvēka auguma izmēra mēness. Liriskās, sirreālās kompozīcijas tiek nofotografētas un laiku pa laikam apskatāmas izstādēs modernās mākslas galerijās dažādās valstīs. Gluži kā noslēpumains burvis, daudzās fotogrāfijās pavīd arī pats mākslinieks.
Pasakai līdzīgā mākslas darbu noskaņa mani apbūra! 100% romantiski, bet bez liekas sentimentalitātes…
Leonīds Tiškovs un viņa privātais mēness
Mākslinieks ir autors arī bērnu grāmatai Zēns un mēness. Leonīds apgalvo, ka viens no viņa iedvesmas avotiem esot krievu tautas pasakas.
Arī kino klasika kopš saviem pirmsākumiem sapņoja iekarot šo debesu spīdekli. Leģendārā režisora George Melies filma Le Voyage dans la lune (Ceļojums uz mēnesi) 1902. gadā.
Kā jau nesen ieminējos Twitter – milzīga žurnālista priekšrocība: sastapt lieliskus cilvēkus, ar ko citādi gaitas varbūt nekrustotos. To novērtēju, tiekoties ar iedvesmojošu mākslinieci un sirsnīgu personību Līgu Kitchen.
Māksliniece ilustratore Līga jau 7 gadus mīt Londonā, bet svēta lieta esot kopā ar ģimeni ik gadu padzīvot dažas nedēļas arī Rīgā, tāpēc noķeru momentu un uzaicinu viņu uz interviju MiniDienai. Saulainā rītā Innocent cafe jeb tautā saukta Illy pie cafe latte tases satieku visu sirsnīgo Kitchen ģimenīti – Līgas vīru fotogrāfu Benu un abas meitas – piecgadīgo Milu un čatrgadnieci Stellu.
Kad pirmo reizi izdzirdēju Līgas Kitchen vārdu, šķiet – tas bija laikā, kad klajā nāca Prāta Vētras albums Vēl viena klusā daba, kuram Līga veidoja ilustrācijas,- nodomāju, ka meitenes vārds ir pseidonīms. Izrādās, daudzi jautā līdzīgi, bet patiesībā tas tiešām ir uzvārds. Parakstot darbus, Līga lieto anglisko versiju, bet pasē uzvārds esot latviskots un ceļojot ar meitām, kas ir Anglijas pilsones ar britu pasēm, mammai bieži tiekot jautāts, vai tie vispār ir viņas bērni, jo rakstības dēļ uzvārdi atšķiras. Mazajām gan drīz būšot arī Latvijas pilsonība. “Man kā mammai ir svarīgi, ka bērni saprot, no kurienes viņi nāk, tas palīdz veidot identitāti. Tai pat laikā man ļoti simpatizē, ka Londonā bērni aug multikulturālā vidē un ir dabiski, ka meitu skoliņā sastopami mazuļi no Āfrikas, Indijas, skan dažādas valodas, ir atšķirīgas reliģiju tradīcijas, jo tā bērni mācās toleranci pret citādo un bagātina savu kultūras pieredzi,” uzskata Līga. Un smejas, ka vispār esot mamma diviem ar pusi bērniem, jo augustā nāks pasaulē viņas trešais mazulis.
Līga strādā mājās, ka jau daudzi mākslinieki frīlanceri mēdz darīt un no angļiem aizņēmusies lielisku paradumu bērnu audzināšanā – stingri noteiktu gulētiešanas laiku, jau ap septiņiem vakarā. Angļiem esot svarīgi dzīvi ar bērniem organizēt tā, lai vecākiem vakaros atliktu laiks sev. Vēli vakari un pat naktis esot arī laiks, kad top radošie projekti. Aktīvi iesaistījusies Londonas mākslas dzīvē, taču nesarauj saites arī ar Latviju.
Biju ievērojusi Līgas veikumu grāmatu ilustrāciju jomā (liels un mazs izdotais Bikibuks Lelles raduraksti), bet viņas radītie tēli bērnu apģērbiem Hebe savaldzināja ar asprātīgo un gaumīgo stilu. Līga Kitchen atpazīstama pēc savdabīgā mākslinieciskā rokraksta, kurā apvienojas kolāžas efekti, koša grafika un rotaļīgums līdzās skaidrai un nopietnai idejai.Par sadarbību ar Hebe Līga saka: “Uzklausot radošās komandas stastu par tērpu kolekciju, man izveidojās vīzija par kaķa tēlu: pašpārliecināts dzīvnieks ar spēcīgu raksturu, zinātkārs, ar asu prātu, nasks uz gudriem jokiem. Kaķis – ceļotājs, zvaigžņu pētnieks, bet brīvajā laikā mākslinieks un ielu muzikants.”
Par sevi Līga saka: “Ja es būtu putns, tad droši vien zvirbulis – pa vidu lauku un pilsētas dzīvei, spējīgs adaptēties dažādos apstākļos, ģimenisks, darbīgs, vienkāršs, bet izsmalcināts savā minimālismā. Starp citu, Londonā pilsētas zvirbuļi kļuvuši aizsargājami, reti putni, jo cīnoties ar baložu sērgu, diemžēl panākts, ka milzīgos apmēros pilsētu ir pametuši arī zvirbuļi.”
Līgai ir interneta veikaliņš, kurā ikvienam iespējams iepazīt viņas māksliniecisko rokrakstu no sapņu ziedu kompozīcijām līdz asprātīgiem zvēriņiem un krāsainam kolāžām, un kaut ko no tā iegūt arī sev. Gleznas, tekstila apdrukas u.c. – ligakitchen.tumblr.com
Mūzikas mīļotāji zina, ka šis ir īpašs gads Deivida Bovija cienītājiem, jo atzīmējam viņa 40 daiļrades gadus. Viktorijas un Alberta muzejā Londonā nesen atklāta mūziķa slavenāko skatuves tērpu izstāde, starp kuriem ir arī leģendārais “zvaigžņu putekļu” triko.
Izrādot cieņu mūziķim, britu bērnu apģērbu zīmols Nixie radījis kolekciju Stardust, ko iedvesmojusi Deivida Bovija daiļrade. Tērpi un aksesuāri apspēlē tieši slaveno “zvaigžņu putekļu” dizainu.
Nixie apģērbiem raksturīgi vintage audumu kombinējumi ar mūsdienīgu piegriezumu. Uzņēmums tapis 2008. gadā kā mākslinieces Nikolas Fobrušas izlolots sapnis radīt ilgtspējīgu, ētisku un laikmetīgu modi bērniem. Ģimenē ir radoša vide – Nikolas vīrs ir Kula Shaker bundzinieks un mākslinieku pārim aug divi mazuļi – iedvesmas avots un pirmie tērpu testētāji.
Deivids Bovijs 70tajos.
Domājot par pasteļtoņiem dabā, pirmais, kas nāk prātā, ir vasaras vakara debesis. Lai to iztēlotos, nemaz nav jābūt neglābjamam romantiķim, jo pasteļi vienkārši ir aktuāli!
Ja laikapstākļi it nemaz nelutina ar krāsām, kādas pienāktos redzēt šajā gadalaikā un spītīgi turas pie pelēko toņu paletes, vismaz apģērbu veikalu skatlogi priecē acis ar varavīksnes krāsu gammu no elektro intensitātes līdz maigiem pasteļiem. DIY aktīvisti arī nesēž, rokas klēpī salikuši, bet ķeras pie visa kā izkrāsošanas.
Putyourpawsup/frannycat.tumblr.com
Etsy.com/AlohaHairDesign – krītiņi matu šķipsnu ietonēšanai
Ideja pasteļtehnikai nagu lakošanā ŠEIT.
Nepieciešams:
Uzklāj bāzi un pamattoni, ļauj tam pilnībā nožūt. Uz stingras papīra lapas vai trauciņa uzpilina pa pilītei no izvelēto toņu lakam. Viegli samērcē sūklīti un vispirms pamēģina nospiedumu uz papīra, tad uzspiež uz naga, veidojot toņu pārejas. Beigās pārklāj ar caurspīdīgo TOP kārtiņu.
FOTO – publicitātes materiāli un Small Good Things.
Pats iekāru
Spožo mēnesi priedē,Pats noņēmu.
(Japāņu haiku)
Es stipri šaubos, vai šī ir laba tēma, ar ko sākt. Bet mērs ir pilns un ūdens glāzē sakrājies, un vajag to ietērpt kādos nebūt vārdos! Kāds nesen jautāja “kad jūs pēdējoreiz redzējāt savu rokrakstu?” un uzreiz iedomājos, cik labprāt rakstu ar pildspalvu uz papīra, bet neatradu nevienu tukšu, iedvesmojošu lapu – visas iztērētas mācību gadam beidzoties. Man patīk skatīties uz savu rokrakstu, uz lapu, aprakstītu no augšas līdz apakšai ar atkāpēm, virsrakstiem, pasvītrojumiem un, šķiet, ka sajūtu ziņā tas ir līdzīgi kā vērot sevi spogulī. Es vienmēr palūkojos uz savu atspulgu veikalu skatlogos – ne tāpēc, ka uzskatītu sevi par šausmīgi skaistu, bet… ir vienkārši patīkami.
Sākt ar citātiem arī nav diez ko labi, bet nu jau ķeros pie otrā. Man šķiet, – ja vispār ir kāda cerība, tad tieši māksla izglābs pasauli – ne velti cilvēki jau miljoniem gadu visās kultūrās pie tās turas dažādos veidos. Mūsu kultūras ministres teicieni jau teju folklorizējušies un viens no tiem – kā tur bija? – apgāzta ar atbalstu, nu tad es viņu laikam saprotu, tikai jūtos apgāzta ar pienākumiem. Tas nekas, ka vasara (tā pieņemts, ka vasarā taču viss ir vieglāk, brīvāk un labāk) vai atvaļinājums, ja prātam jārisina ne profesionāli, bet tomēr sadzīviski jautājumi? Varbūt tā ir nemācēšana atpūsties, ja visu laiku vajag kaut kādas aktivitātes, vai arī nemācēšana ir tad, ja nevajag? Piemēram, grūti iedomāties otru pasākumu, pēc kura justos vel nogurušāka kā pēc Positivus.
Es gribētu apkrauties ar grāmatām, gulēt laukos: pļavā, pludmalē, dārzā, sienaugšā, verandā un citās tik pat burvīgās vietās, kas dīkdienīgam pilsētniekam asociējas ar īsti latvisku un dzīvelīgu lauku šarmu un lasīt, lasīt, lasīt… Nedomājot par neuzrakstītiem rakstiem, nenokrāsotām grīdām, pazaudētiem Baltcom TV dekoderiem, izdegušām lampiņām un rēķiniem, kurus bail ņemt laukā no pastkastītes. Par karjeru, iekļaušanos sabiedrībā, stilīgiem saviesīgiem pasākumiem…
Vēl es varētu ravēt, vēlams, kādas garas vagas, kuras aizvijas tā, ka acīm prieks sekot līdzi. Vai kāpt augstos ķiršos ogot. Sākumā, kad vējš ir lapās un šūpo kāpnes, drusku bailīgi, bet tad aprodi un sniedzies aizvien tālāk, aizvien pārdrošāk… Mana vienīgā sliktā pieredze no laukiem ir zoss, kas skrēja pakaļ pa pagalmu un ieknāba cauri džinsiem tā, ka vēl tagad ir rēta.
Kāpēc tad to nedarīt? – varētu jautāt. Ai, es arī gribētu dzirdēt atbildi… Vai iespējams izslēgt kādu daļu prāta tā, lai tas klusētu un būt mierīgs, nespirinātos un neīdētu?
Apmēram tā.
Kādas žurnālistes mēģinājumi draudzēties ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. A JOURNALIST'S CHRONICLE OF BEFRIENDING THE FASHION WHILE TRYING TO OUTRUN IT.
Mazas lietas & lieli jautājumi
Mazas lietas & lieli jautājumi
Mazas lietas & lieli jautājumi
Mazas lietas & lieli jautājumi
Mazas lietas & lieli jautājumi
Mazas lietas & lieli jautājumi
Mazas lietas & lieli jautājumi
Mazas lietas & lieli jautājumi