Pirmais vēlmju sarakstā

Es stipri šaubos, vai šī ir laba tēma, ar ko sākt. Bet mērs ir pilns un ūdens glāzē sakrājies, un vajag to ietērpt kādos nebūt vārdos! Kāds nesen jautāja “kad jūs pēdējoreiz redzējāt savu rokrakstu?” un uzreiz iedomājos, cik labprāt rakstu ar pildspalvu uz papīra, bet neatradu nevienu tukšu, iedvesmojošu lapu – visas iztērētas mācību gadam beidzoties. Man patīk skatīties uz savu rokrakstu, uz lapu, aprakstītu no augšas līdz apakšai ar atkāpēm, virsrakstiem, pasvītrojumiem un, šķiet, ka sajūtu ziņā tas ir līdzīgi kā vērot sevi spogulī. Es vienmēr palūkojos uz savu atspulgu veikalu skatlogos – ne tāpēc, ka uzskatītu sevi par šausmīgi skaistu, bet… ir vienkārši patīkami.
Sākt ar citātiem arī nav diez ko labi, bet nu jau ķeros pie otrā. Man šķiet, – ja vispār ir kāda cerība, tad tieši māksla izglābs pasauli – ne velti cilvēki jau miljoniem gadu visās kultūrās pie tās turas dažādos veidos. Mūsu kultūras ministres teicieni jau teju folklorizējušies un viens no tiem – kā tur bija? – apgāzta ar atbalstu, nu tad es viņu laikam saprotu, tikai jūtos apgāzta ar pienākumiem. Tas nekas, ka vasara (tā pieņemts, ka vasarā taču viss ir vieglāk, brīvāk un labāk) vai atvaļinājums, ja prātam jārisina ne profesionāli, bet tomēr sadzīviski jautājumi? Varbūt tā ir nemācēšana atpūsties, ja visu laiku vajag kaut kādas aktivitātes, vai arī nemācēšana ir tad, ja nevajag? Piemēram, grūti iedomāties otru pasākumu, pēc kura justos vel nogurušāka kā pēc Positivus.

Es gribētu apkrauties ar grāmatām, gulēt laukos: pļavā, pludmalē, dārzā, sienaugšā, verandā un citās tik pat burvīgās vietās, kas dīkdienīgam pilsētniekam asociējas ar īsti latvisku un dzīvelīgu lauku šarmu un lasīt, lasīt, lasīt… Nedomājot par neuzrakstītiem rakstiem, nenokrāsotām grīdām, pazaudētiem Baltcom TV dekoderiem, izdegušām lampiņām un rēķiniem, kurus bail ņemt laukā no pastkastītes. Par karjeru, iekļaušanos sabiedrībā, stilīgiem saviesīgiem pasākumiem…
Vēl es varētu ravēt, vēlams, kādas garas vagas, kuras aizvijas tā, ka acīm prieks sekot līdzi. Vai kāpt augstos ķiršos ogot. Sākumā, kad vējš ir lapās un šūpo kāpnes, drusku bailīgi, bet tad aprodi un sniedzies aizvien tālāk, aizvien pārdrošāk… Mana vienīgā sliktā pieredze no laukiem ir zoss, kas skrēja pakaļ pa pagalmu un ieknāba cauri džinsiem tā, ka vēl tagad ir rēta.

Kāpēc tad to nedarīt? – varētu jautāt. Ai, es arī gribētu dzirdēt atbildi… Vai iespējams izslēgt kādu daļu prāta tā, lai tas klusētu un būt mierīgs, nespirinātos un neīdētu?

Apmēram .

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Whimsical Agnesiga

Kādas žurnālistes mēģinājumi draudzēties ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. A JOURNALIST'S CHRONICLE OF BEFRIENDING THE FASHION WHILE TRYING TO OUTRUN IT.

It's Nice That

Mazas lietas & lieli jautājumi

Family | Apartment Therapy

Mazas lietas & lieli jautājumi

Alice Mary Lynch

Dollmaker: BLOG

The Junior

Mazas lietas & lieli jautājumi

kenziepoo.com

Mazas lietas & lieli jautājumi

Sweet Paul: Latest Articles

Mazas lietas & lieli jautājumi

elephantine

Mazas lietas & lieli jautājumi

Design Milk

Dedicated to modern design

Design Mom

Mazas lietas & lieli jautājumi

A Cup of Jo

Mazas lietas & lieli jautājumi

%d bloggers like this: