Man patīk, ja nedēļas vidū gadās rīti, kad pamodina sejā krītoši saules stari, nevis modinātājpulksteņa zvans un līdz pat pusdienlaikam var nenovilkt pidžamu. Šodien bija tieši tāds rīts! Meita drusku slimo un varam kārtīgi izgulēties, jo aizņemtības pilnās nedēļās ar divām brīvdienām mēdz būt par maz. Es pagatavoju lielu kafiju un to tukšojot sašķiroju akadēmijas pierakstus, darba dokumentus un patlaban nevajadzīgos saliku “arhīvā” – kastēs pieliekamajā kambarī. Kaut arī to saturs man ir zināms, patīkami laiku pa laikam to pārcilāt un kopā ar meitu vēlreiz un atkal izpētīt manas bērnības foto. Valdzinošākais tajā visā ir nevis salīdzināt, kā bija toreiz un kā ir tagad, bet noķert melanholisko sajūtu par mirkļiem un cilvēkiem, kas kādreiz piederējuši, bet nu ir prom.

Līdzīgas noskaņas rada nīderlandiešu fotogrāfes Bertien van Manen bildes, apkopotas nupat – marta sākumā – iznākušajā grāmatā Easter and Oak Trees, ko izdevis grāmatu nams Mack Book.

Grāmatā apkopoti mākslinieces ģimenes foto no brīvdienām Francijā un Nīderlandē laika posmā no 1970. līdz 1980.gadam.  Bērni, vīrs un citi fotogrāfes tuvinieki fiksēti, baudot laisku atpūtu saulainā skaistas dabas vidē un bezrūpīgi veicot sadzīviski vienkāršas darbības, tomēr klātesošs ir bohēmas un draiskas brīvdomības moments. Bērni bieži vien ir nofotografēti kaili, izliekoties, ka smēķē cigareti vai niekojas ar pudeli alus… Tomēr jaušama smalkā tolerances robeža starp nevainīgu joku un uzspēlētu vulgaritāti, un fotogrāfe to nav pārkāpusi, paliekot labas gaumes pusē.  Vai šādi foto būtu iespējami arī šodien, 2013.gadā? Kādu informāciju mēs tajos nolasītu – atbrīvotu, uzticēšanās pilnu attiecību komfortu starp bērniem un vecākiem vai pārmērīgu, pāragru bērnu seksualizāciju? Apskaustu ģimenes spēju dzīvot brīvi un priecīgi vai moralizējot pakratītu pirkstu? Tas lai paliek katra skatītaja paša ziņā…

Sākotnēji bildes bija paredzētas privātajam albumam un iegūla mākslinieces arhīvu aizmirstībā, līdz kamēr viņas nu jau pieaugušais dēls atgādināja par to esamību un Bertien van Manen nolēma, ka bildēs noķertās sajūtas – bezrūpīgais pavasara dzīvesprieks, ko sniedz vienkāršas dzīves baudas kopā ar mīļajiem, – ir tā vērtas, lai dalītos tajās arī ar citiem.
Māksliniece savu radošo darbību sākusi kā modes fotogrāfe, bet vēlme fiksēt emocionālas cilvēka izpausmes un būt tuvāk dzīves realitātei lika pievērsties dokumentālajam un mākslas foto.